BLĒŅU STĀSTI

Es izlasīju Radjarda Kiplinga grāmatu “Blēņu stāsti”. Šajā grāmatā bija vairāki stāsti jeb teikas par cilvēkiem un dzīvniekiem. Man visvairāk patika teika “Kā radās alfabēts”. Teikā bija stāstīts par vienu dienu, kad Tegumajs aizgāja ķert karpas, viņa sieva palika izkārt ādas uz žāvēšanas steķiem un gribēja, lai to dara arī viņas meita Tafija. Tomēr Tafija izdomāja iet līdzi savam tēvam. Abi sēdēja un ķēra karpas, taču Tafijai aiz garlaicības nebija ko darīt. Tomēr vienā brīdī viņa pateica tēvam, lai atver muti vaļā un pasaka Ā. Viņa no skaņas Ā izdomāja burtu, ko iegreba bērza mizā. Tādā garā viņi palēnām izdomāja alfabētu sakot vel citas skaņas, kā O un pasakot šo skaņu mute ir vaļā, tāpēc arī izdomāja izgrebt uz mizas apaļu formu, ko nosauca par burtu O. Manuprāt, šī teika bija interesanta, jo paklausīties kā autors izdomās notikumu ar kuru varētu tikt izdomāts alfabēts. Grāmata bija rakstīta ļoti radoši un interesanti par visādiem dzīvniekiem, un iespējams, tas ir tāpēc, ka autors bērnību bija pavadījis Mumbajā (Indijā), kur pieredzi var gūt ļoti lielu. Grāmatā bija arī stāsti, kurus jau sen zināju, piemēram, “Kaķis, kas staigāja, kur pašam patīk”. Taču neskatoties uz to, izlasīju arī šo stāstu. Grāmatas ilustrācijas bija ļoti labi uzzīmētas, un jāatzīst izskatījās, kā bildē. Grāmatas vāks bija noformēts mierīgos krāsu toņos, lai skatoties tik ļoti nelektu acīs, un tas man patika. Man šī grāmata patika un es tai skalā no 1 līdz 10 dodu 9 punktus. Šo grāmatu es ieteiktu izlasīt tiem, kam patīk stāsti par senatni un teikas.