1984

Es beidzot izlasīju Džordža Orvela grāmatu “1984”. Ja izlasot grāmatu “Dzīvnieku ferma” jau bija skaidrs, ka tā ir ļoti laba grāmata ar ļoti apslēptu domu, tad romāns “1984” ir vēl izcilāks. Grāmatā “1984” ir stāstīts par 1984. gadu, kad pasaule nav tāda kāda tā ir šobrīd, bet pasaule kurā ir naids, dusmas, karš un nepastāv miers, draudzība mīlestība, ģimene. Visā pasaulē nav valstu, bet lieli ģeogrāfiski apgabali, kā Okeānija, Āzija un Austrum Āzija. Grāmatas galvenais varonis Vinstons dzīvo Okeānijā, kuru vada viena partija ar neierobežotu varu un tās priekšsēdētājs Lielais brālis, kas ir arī valsts diktators. Šajā valstī cilvēki tiek ļoti kontrolēti un uzraudzīti pat katra cilvēka mājās bija plakāts ar vīrieša seju, kas tika prasmīgi uzzīmēta, lai kur tu ietu vīrieša acis raudzījās uz tevi un apakšā bija rakstīts “Lielais brālis tevi vēro”. Ja šai valstī pārkāpa kaut vienu likumu, cilvēks tika likvidēts un visi informācijas avoti par viņu tika izdzēsti, proti, pēc likvidēšanas nemaz nevarēja zināt, kad tāds cilvēks ir pastāvējis. Neskatoties uz to visu Vinstons, tomēr pārkāpa likumu un nopirka bloku, kur rakstīt piezīmes, lai gan tas bija aizliekts, jo neviens nedrīkstēja domāt savādāk, kā partija. Taču Vinstons sākot domāt savādāk un iemīloties sievietē Džūdijā pārkāpa likumu un viņu pieķēra. Šī grāmata mani ļoti aizrāva un es saprotu to, ko autors bija domājis, ka tādi notikumi varētu notikt 1984. gadā, taču viņš pārspīlēja, bet skatoties uz mūsdienu politisko situāciju pasaulē, tāda vara varētu valdīt pēc kādiem 200 gadiem, taču cerams tā nebūs. Grāmatā ir ļoti apslēpta doma par vairākām totalitārām ideoloģijām, kas ir ļoti pārspīlētas, bet tādas pašlaik valda dažās pasaules valstīs. Grāmatas vāks man ilgi lika padomāt, ko tā acs nozīmē un, manuprāt, tā nozīmē novērošanu, proti, uzraudzība un kontrolēšana. Man grāmata ļoti patika un es tai skalā no 1 līdz 10 dodu 10 punktus. Iesaku šo grāmatu izlasīt tiem, kas interesējas par politiku un vispār visiem sākot no 10 gadiem.

KEPLER62 IELŪGUMS

 

Es izlasīju Timo Parvelas grāmatu “Kepler62 ielūgums”. Grāmatā bija stāstīts par diviem brāļiem Joni un Ari. Šie abi brāļi dzīvoja uz planētas kepler62. Vienu dienu viņi izmēģināja datorspēli Kepler62, kura bija ļoti noslēpumaina, jo ja tu neuzmini kā pabeigt pēdējo līmenī, kuru retais tikai spēja iziet, spēle vienkārši izslēdzās un tevi identificēja, lai tu nevari šo spēli ieslēgt atpakaļ. Vienīgais, kas no miljoniem spēlētāju gandrīz bija atminējis, kā pabeigt spēli bija kāds Norvēģis, kas sevi spēlē dēvēja par “Halfman-halbiscuit05”. Vai brāļiem izdevās atminēt, kā iziet līmeni vai nē izlasiet paši. Man grāmatā likās interesanti tas, ka grāmatas darbība norisinājās uz citas planētas, kas īstenībā reālajā dzīvē arī pastāv, jo ir interesanti palasīt, kā autors aprakstīs šos notikumus uz citas planētas, kur cilvēks nekad nav bijis. Grāmatas pamatdoma man liekas ir nesēdēt tik daudz pie informācijas ierīcēm, jo piemēram grāmatā bērni pie televizora nosēdēja divas diennaktis spēlējam šo sarežģīto spēli, kas ierauj cilvēku citā pasaulē un atsvešina to no īstās dzīves. Grāmatas ilustrācijas bija zīmētas ļoti interesantā stilā un vāks mani piesaistīja, jo bija košs ar ļoti tēlainu zīmējumu, no kura radās interese uzzināt, kas būs grāmatā. Man grāmata patika un es tai skalā no 1 līdz 10 dodu 9 punktus. Iesaku šo grāmatu izlasīt tiem, kam patīk fantastika un datorspēles.

DOGMENS 1

Es izlasīju grāmatu “Dogmens 1”. Grāmata galvenokārt sastāvēja no kaušanās, bļaustīšanās un ākstīšanās, kas kopsummā, manuprāt, ir ļoti muļķīgs un bezsaturīgs teksts. Grāmatā bija divas daļas. Pirmajā tika stāstīts par ļaunāko kaķi pasaulē Pītiju, kurš kārtējo reizi izbēga no kaķu cietuma ar neredzamā airsola palīdzību. Pītijs gribēja uzzināt, kāpēc Dogmens ir tik gudrs, tāpēc viņš aizlavījās līdz Dogmena mājām un ieraudzīja, ka Dogmens lasa grāmatu. To ieraugot Pītijs saprata, ka Dogmens kļūst gudrs no grāmatām, tāpēc izdomāja izdzēst no visām pasaules grāmatām burtus, lai visi kļūtu negudri un tad, arī Dogmens nevarētu viņu noķert. Pītijs tā arī izdarīja un pasaulē vairs nepalika ne viena burta. Otrajā daļā bija stāstīts par to, kā Pītijs uzpūšot atdzīvošanās airsolu, atdzīvināja visus cietuma hodogus, kuri beigās uztaisīja revolūciju. Manuprāt, visa grāmata kopumā bija muļķīgi uzrakstīta, jo smieties par to, ka kādam novelk bikses vai iesit pa seju ir ļoti zemiski. Man katru nākamo grāmatu lasot sāk liekties garlaicīgi, ka Pītijs no cietuma vienmēr izmūk ar kaut kādiem mistiskiem airsoliem, kurus uzpūšot tu vai nu kļūsti neredzams, vai pakļauj kādu kalpot tev. Grāmatā man likās pat ļoti neiespējami vienkārši sekundes laikā izdzēst visus pasaules burtus grāmatās, jo dzīvē viss tik vienkārši nav. Manuprāt, grāmatā rakstīt to, ja nelasa grāmatas kļūst par muļķi ir pilnīgas aplamības, jo gudri mēs paliekam no dzīves pieredzes un pats par sevi saprotams, ka cilvēks ir saprātīga būtne ar spēju domāt. Grāmatā nav domas, bet ilustrācijas, kas principā glābj grāmatu no 0 punktiem. Grāmatas vāks ir noformēts vēsos , kas tik ļoti nelec acīs, bet tas nebija piesaistošs. Man grāmata nepatika un es tai skalā no 1 līdz 10 dodu 2 punktus. Iesaku šo grāmatu izlasīt tie Kam patīk Dogmena sērijas grāmatas un tie, kas grāmatu grib izlasīt ļoti ātri.

ASTOŅDESMIT DIENĀS AP ZEMESLODI

Es atkārtoti pārlasīju Žila Verna grāmatu “Astoņdesmit dienās ap zemeslodi”. Grāmatā bija stāstīts par vienu, vecu kungu Fileasu Fogu. Fileass Fogs Reformatoru klubā saderēja uz 20 000 mārciņu , ka viņš spēs apceļot pasauli astoņdesmit dienās. Kluba biedri šīs derības pieņēma, un Fileass Fogs ar savu jauno kalpu Āķi devās ceļojumā. Viņiem kopā gadījās ļoti daudzi piedzīvojumi, piemēram, nokļūšana policijā. Viņiem ceļojums gandrīz izdevās, taču to iztraucēja policija, kas domāja, ka Fileass Fogs ir vainojams zādzībā, lai gan tā nemaz nebija. Beigās, diemžēl, Fileass Fogs zudēja derības dēļ nepatiesas ieslodzīšanas cietumā, taču pašās beigās viņš uzsāka jaunu ceļojumu apkārt zemeslodei, kurš grāmatā bija tikai nedaudz aprakstīts. Jaunais ceļojums apkārt zemeslodei Fileasam Fogam izdevās, un kā izrādījās, viņi Londonā atgriezās pat 24 stundas ātrāk. Manuprāt, šī grāmata spēj aizraut, jo visu laiku gribās uzzināt, kas notiks tālāk. Grāmatas galvenā doma ir nebaidīties riskēt, proti, saderēt uz 20 000 mārciņu, astoņdesmit dienās apbraukt apkārt zemeslodei un ja kaut, kas neizdodas vajag mēģināt atkal līdz izdodas, kā to darīja Fileass Fogs, mēģinot apceļot pasauli astoņdesmit dienās vēlreiz par spīti sakāvei  un  beigās viņam tas izdevās. Grāmatas ilustrācijas ir ļoti dzīvas un nomierinošos toņos un tas nav nekāds brīnums, jo grāmatu ir ilustrējis viens un tas pats ilustrators, kas ir ilustrējis arī grāmatu “Blēņu stāsti”. Grāmatas vāks man likās ļoti labi izdomāts, jo uz tā bija attēlotas trīs galvenās lietas, pulkstenis, kas simbolizē laiku, cik ātri viņi atgriezās Londonā, kā arī uz vāka bija attēloti abi galvenie varoņi kopā ar vilcienu, kas manuprāt nozīmē daļu no piedzīvojumiem. Man grāmata ļoti patika un es tai skalā no 1 līdz 10 dodu 10 punktus. Šo grāmatu iesaku izlasīt tiem, kam patīk  ceļojumi un tiem, kam patīk grāmatas ar sižetu no kura gribas lasīt vēl un vēl.

STĀSTS PAR DOKTORU DŪLITLU

Es izlasīju Hjū Loftinga grāmatu “Stāsts par Doktoru Dūlitlu”. Grāmatā bija stāstīts par ļoti gudru ārstu Dūlitlu. Viņš dzīvoja vienā mazā pilsētiņā Padlebijā. Šo ārstu pazina visi Padlebijas iedzīvotāji un, kad doktors ar savu cilindru gāja pa ielu visi teica “Re, kur nāk doktors Dūlitls!” Viņš bija ļoti turīgs, un viņam patika zvēri, taču patika pret zvēriem noveda līdz ļoti sliktam stāvoklim. Vienu dienu pie doktora bija atnākusi ar reimatismu slima tante, kura apsēdās uz krēsla virsū ezim. Kopš tās reizes viņa vairs pie Doktora Dūlitla nenāca. Arī citi cilvēki ieraugot daudz kustoņus viņa mājā vairs pie Doktora nenāca un pamazām doktoram vairs nebija pacientu. Taču neskatoties uz to, viņš turpināja turēt dzīvniekus un paglābt tos no nelabvēlīgiem apstākļiem. Laika gaitā par viņa pacientiem kļuva dzīvnieki, tāpēc kādā Ziemas vakarā pie Doktora Dūlitla atskrēja mērkaķis ar ziņu no Āfrikas. Mērkaķis pavēstīja, ka puse Āfrikas pērtiķu ir saslimuši ar tropu malāriju un tiem steidzami ir vajadzīga palīdzība. Doktoram nekas cits neatlika, kā doties uz Āfriku kur viņu gaidīja daudz piedzīvojumu. Šī grāmata man lika domāt, kas būs tālāk, jo atgadījums ar pērtiķiem Āfrikā, tur bija vairāki miljoni pērtiķu un man likās neiespējami, ka Doktors Dūlitls tos visus varētu izārstēt. Grāmatā bija arī smieklīgi momenti, piemēram, kad pie doktora uz dzīvi apmetās krokodils viņš aizbiedēja visus klientus ar saviem suņiem ko vajadzēja ārstēt. Tāpēc Doktora māsa sadusmojās uz Doktoru un teica, ka šis krokodils biedējot prom klientus ar saviem mājdzīvniekiem, kas nes kaut nelielāko peļņu. Vēl viņa piebilda, ka ja krokodils nevāksies prom, viņa ies prom un precēsies, taču Doktors izvēlējās, lai krokodils paliek. Manuprāt, grāmatas galvenā doma ir labestība un cēlsirdība, palīdzēt citiem un atteikties no savas dzīves. Grāmatas vāks bija piesaistošs, jo gribējās uzzināt,  kas ir divgalvainais dzīvnieks uz vāka. Iesaku izlasīt tiem, kam patīk zvēri un vecais humors.

KARLSONS, KAS DZĪVO UZ JUMTA, LODĀ ATKAL 3

Es izlasīju Astrīdas Lindgrēnas grāmatu “Karlsons, kas dzīvo uz jumta, lodā atkal 3”. Šajā  grāmatā par Karlsonu, Brālītis pamodās un izlasīja rakstu par NLO, kas lidinās virs Stokholmas māju jumtiem. Daudzi cilvēki šo lidojošo objektu nosauca par lidojušo muciņu. Avīzē arī bija rakstīts, kas noķers šo lidojušo objektu, tas saņems 10 000 kronu. Brālītis, to izlasot, uzreiz sāka ļoti uztraukties, jo viņš zināja, ka lidojošā muca ir viņa rotaļu draugs Karlsons. Viņš, to protams, pastāstīja Karlsonam, taču Karlsons to neuzņēma nopietni. Grāmatā arī paradījās tādi tēli kā zagļi Fille un Rulle. Šie zagļi uzzinājuši, ka par Karlsonu, ko viņi ļoti labi pazina, piedāvā 10 000 kronas uzreiz naktī devās uz Brālīša dzīvokli, lai noķertu Karlsonu. Brālītis Filles un Rulles sarunu bija noklausījies, tāpēc pabrīdināja Karlsonu, taču viņš to padzirdējis uzreiz sapriecājās un teica, ka vakarā būs lielisks jandāliņš un tiešam tā tas bija. Šī grāmata man šķita tikpat interesanta, kā grāmata “Karlsons, kas dzīvo uz jumta, lido atkal”. Man personīgi grāmatā šķita smieklīgai daudzi momenti kā atgadījums, kad Karlsons izmeta Brālīša mammas puķi pelargoniju ārā pa logu un tāds kā Bokas jaunkundze atmaskoja abus zagļus un uzzināja, ka viens no zagļiem ir viņas māsas Frīdas brūtgāns. Manuprāt, grāmatas galvenā doma ir draudzība, kura izpaužas neliekoties vienaldzīgam, kad tavu draugu izsludina meklēšanā un paglābt viņu no briesmām, šajā gadījumā, no zagļiem (lai gan Karlsons nemaz negribēja no zagļiem aizbēgt, bet gan izklaidēties). Grāmatas ilustrācijas bija košas, taču vāks piesaistīja vairāk, jo bija krāsaināks. Man grāmata patika un es tai skalā no 1 līdz 10 dodu 10 punktus. Iesaku šo grāmatu izlasīt tiem, kam patīk neliela spriedze un vecmodīgs humors.

BLĒŅU STĀSTI

Es izlasīju Radjarda Kiplinga grāmatu “Blēņu stāsti”. Šajā grāmatā bija vairāki stāsti jeb teikas par cilvēkiem un dzīvniekiem. Man visvairāk patika teika “Kā radās alfabēts”. Teikā bija stāstīts par vienu dienu, kad Tegumajs aizgāja ķert karpas, viņa sieva palika izkārt ādas uz žāvēšanas steķiem un gribēja, lai to dara arī viņas meita Tafija. Tomēr Tafija izdomāja iet līdzi savam tēvam. Abi sēdēja un ķēra karpas, taču Tafijai aiz garlaicības nebija ko darīt. Tomēr vienā brīdī viņa pateica tēvam, lai atver muti vaļā un pasaka Ā. Viņa no skaņas Ā izdomāja burtu, ko iegreba bērza mizā. Tādā garā viņi palēnām izdomāja alfabētu sakot vel citas skaņas, kā O un pasakot šo skaņu mute ir vaļā, tāpēc arī izdomāja izgrebt uz mizas apaļu formu, ko nosauca par burtu O. Manuprāt, šī teika bija interesanta, jo paklausīties kā autors izdomās notikumu ar kuru varētu tikt izdomāts alfabēts. Grāmata bija rakstīta ļoti radoši un interesanti par visādiem dzīvniekiem, un iespējams, tas ir tāpēc, ka autors bērnību bija pavadījis Mumbajā (Indijā), kur pieredzi var gūt ļoti lielu. Grāmatā bija arī stāsti, kurus jau sen zināju, piemēram, “Kaķis, kas staigāja, kur pašam patīk”. Taču neskatoties uz to, izlasīju arī šo stāstu. Grāmatas ilustrācijas bija ļoti labi uzzīmētas, un jāatzīst izskatījās, kā bildē. Grāmatas vāks bija noformēts mierīgos krāsu toņos, lai skatoties tik ļoti nelektu acīs, un tas man patika. Man šī grāmata patika un es tai skalā no 1 līdz 10 dodu 9 punktus. Šo grāmatu es ieteiktu izlasīt tiem, kam patīk stāsti par senatni un teikas.

P.s. Es uz šo grāmatu biju raudzījies jau labu laiku, tikai nebiju paņēmis izlasīt to, tāpēc paldies Zvaigzne ABC lasīšanas stafetei par iespēju izlasīt šo grāmatu.

KARLSONS LIDO ATKAL 2

Es izlasīju Astrīdas Lindgrēnas grāmatu “Karlsons, kas dzīvo uz jumta, lido atkal, 2”. Šajā grāmatā par Karlsonu, māmiņa bija saslimusi, tāpēc viņai bija jābrauc uz slimnīcu, taču nebūtu, kas pieskata brālīti un izdara citus saimniecības darbus. Tāpēc viņi noalgoja mājsaimnieci, kura bija nejauka un īgna. Viņas vārds bija Hildura Boka. Brālītim viņa nemaz nepatika, arī Karlasonam ne. Viņi abi mēģināja viņu pārmācīt, lai maina attieksmi, tomēr beigās saprata, ka laiku kopā ar Bokas jaunkundzi pavadīt nav nemaz tik slikti, bet gan jautri. Vienā brīdī grāmatā Bokas jaunkundze, dēļ Karlsona, pat sāka ticēt spokiem un nolēma par to paziņot televīzijā, jo viņu kaitināja tas, ka viņas māsa Frīda bija tikusi televīzijā, bet viņa ne. Šī grāmata man likās daudz interesantāka nekā pirmā grāmata, jo uzreiz, kad atnāca Bokas jaunkundze, Karlsons sastrādāja visādas palaidnības, kas bija interesantākas nekā iepriekšējā grāmatā. Pati Boka bija ļoti interesants tēls ar savu pasaules redzējumu un viņas daži joki, kas gan izpaudās kā niknums, jāatzīst bija smieklīgi. Manuprāt, grāmatas galvenā doma bija neskati vīru no cepures, jo kaut vai Bokas jaunkundze no sākuma likās īgna un nejauka, tomēr viņa dažos gadījumos bija labs sarunu biedrs, piemēram, kad māmiņa bija darbā un brālītis mājās bija viens pats kopā ar Boku, viņam bija ar ko parunāt. Tas bija labāk nekā būt neviena. Grāmatas ilustrācijas man likās krāšņas un tās atbilda tekstam, bet pats vāks mani īsti nepiesaistīja, taču šo grāmatu izlasītu tik un tā, jo galu galā tā ir viena no pasaules pazīstamākajām grāmatām un arī grāmatas teksts bija interesants. Man šī grāmata patika un es tai skalā no 1 līdz 10 dodu 10 punktus. Šo grāmatu es iesaku izlasīt tiem, kam patīk literatūra un arī vecmodīgs humors.

DOGMENS UZDARBOJAS 2

Es izlasīju Deiva Pilkija grāmatu “Dogmens uzdarbojas”. Grāmatā Dogmens kalendārā pamanīja, ka Šefam ir dzimšanas diena un sasauca policijas darbinieku sapulci, lai izdomātu ko dāvināt Šefam. Viņi nolēma šefam uzdāvināt zivi. Šo zivs nopirkšanu viņi uzticēja Dogmenam, taču viss izvērtās gaužām slikti, jo veikalā Dogmenam iesmērēja ļaunu zivi. Šī ļaunā zivs dēļ dažiem krikumiem, kas iekrita akvārijā kļuva tik gudra, ka varēja pārvietot priekšmetus ar domu spēku. Līdz ar to viņa galdu uz kura stāvēja viņas akvārijs izmantoja, kā kājas un sev virsū uzģērba mēteli. Vēl viņa uzlika uz akvārija kasti un tā radās Dogmena jaunais ienaidnieks. Taču vēl uzradās ļaunākais kaķis pasaulē Pītijs, kurš izbēga no kaķu cietuma, lai noskaidrotu, kas pilsētā uzdodas par viņu.  Manuprāt, šī grāmata ir nedaudz sakarīgāka nekā otrs komikss “Dogmens un kaķēns 4” , jo notikumi bija kaut cik labāk izdomāti, lai sižets neizskatītos pēc komerciālas domas. Taču tomēr šī grāmata ir bez domas un joki ir ļoti ikdienišķi un prasti. Grāmatā bija lietas, kas nebija līdz galam izskaidrotas, piemēram, kā Pītijs varēja tik elementāri uzbūvēt dārgumlāžtanku, jo dzīvē viss tik vienkārši nav, kad tev uzreiz sekundes laikā parādīsies metāllūžņi no kuriem pagatavot ko grib un vēl visas nepieciešamās lietas. Grāmatas ilustrācijas atkal izglāba grāmatu, taču nesaprotu vai tiešām cilvēkiem ir tikai viena roka, vai tomēr divas, jo grāmatā daudzās vietās cilvēkiem bija tikai viena roka vai vispār roku nebija, bet laikam tas tiešām ir jauns zīmējumu stils. Man grāmata nepatika un es tai skalā no 1 līdz 10 dodu 3,5 punktus. Es šo grāmatu iesaku izlasīt tiem kam nepatīk garas grāmatas, bet gan ļoti ātri izlasāmas.

DŽEIMS+S UN MILZU PERSIKS

Es izlasīju Roalda Dāla grāmatu “Džeims un milzu persiks”. Grāmatā Džeimsa vecākus apēda degunradzis, tāpēc gribot negribot viņam bija jādzīvo pie iedomīgām un rupjām tantēm Švammes un Šķeistas. Šīs tantes viņam visu aizliedza, piemēram, braukt uz pludmali un nedod dievs pārrāpties pāri žogam, jo tantes uzskatīja, ka Džeimss varētu iekulties nepatikšanās. Taču vienu dienu tas viss mainījās, kad dārzā no persiku koka, kas nedeva augļus jau ilgu laiku izauga milzīgs persiks. Vienu dienu, kad persiks bija izaudzis tik ļoti liels, ka Džeims izdomāja tajā par vienu tuneli ielīst iekšā un tur viņš satika savus jaunos draugus, kas bija viņa lielumā simtkāji, slieku un vēl citus. Šis persiks vienā brīdī sāka ripot no kalna lejā un iegāzās ūdenī. Manuprāt, šis darbs nedaudz līdzinās fantastikai, jo dzīvē persiki nelido pa gaisu, bet aug kokos. Nedaudz man likās dīvaini, kā degunradzis var apēst cilvēku, jo viņš ir zālēdājs, un pat ja sadusmojas, tad cilvēkam uzbruktu, bet ne apēstu, taču varbūt tas bija traks degunradzis, kas neēd to ko viņam vajag ēst, bet gan cilvēkus. Jāatzīstas, ka nekad nebiju domājis, ka šāda tipa grāmata varētu mani aizraut, jo notikumi bija tiešām interesanti. Manuprāt, grāmatā, ir paslēpta ļoti dziļa doma, ka ģimene ir pats svarīgākais un ja tā vienu dienu vairs nav, un tev jādzīvo audžu ģimenē, šajā gadījumā, pie tantēm Švammes un Šķeistas, tas vairs nav nekas jauks. Grāmatas vāks ir gan labi uzzīmēts, gan atbilda tekstam, jo uz vāka ir uzzīmēts gan pats Džeimss, gan viņa draugi kukaiņi, kas atrodas uz persika, tikai nav saprotams vai lido, vai peld uz persika. Man šī grāmata patika un es tai skalā no 1 līdz 10 dodu 10 punktus. Es šo grāmatu iesaku izlasīt tiem kam gribas gan nedaudz pasmieties, gan izjust notikumus.

DOGMENS UN KAĶĒNS 4

Es izlasīju Deiva Pilkija grāmatu “Dogmens un kaķēns 4”. Grāmatā bija stāstīts par Dogmenu, kas ir cilvēks ar suņa galvu. Šis fantāzijas tēls grāmatā no rīta atrada kaķu aukli savam mazajam kaķēnam, jo pašam bija jāsteidz uz darbu policijā. Taču viņš nezināja, ka patiesībā aukle bija viņa vecais ienaidnieks pasaules ļaunākais kaķis Pītijs. Sākšu ar to, ka šī nav grāmata, bet komikss, kura katrā lapā ir tikai bildes un daži ļoti sīki teksti ko saka tēli. Šinī grāmatā nav nekādas pamatdomas, jo tā ir tikai grāmata, lai sasmīdinātu. Joki mani nemaz nesasmīdināja, jo tie bija prasti un neinteresanti. Pats teksts man likās pārāk moderns un prasts, piemēram, izteicieni – ”Hei, te jūsu vecie čomi Džordž un Herolds!” un vēl “Gribi saldējumu? Jā protams! Ak dievs!” Manuprāt, šie teicieni nav uzrakstīti literāri, bet gan ikdienišķā valodā. Runājot par ilustrācijām, tās izglāba grāmatu no principā 0 punktiem. Ilustrācijas bija zīmētas, lai sasmīdinātu cilvēkus, lai gan gribējās, lai cilvēkiem būtu divas rokas nevis viena. Taču varbūt tas ir stils. Grāmatas vāks bija krāšņs, kas izcēla grāmatu citu vidū. Man grāmata nepatika un es tai skalā no 1 līdz 10 dodu 3 punktus. Es šo grāmatu iesaku tiem, kas grib grāmatu izlasīt ļoti ātri, bet neiesaku tiem, kas ciena literatūru.

P.s. Es lūdzu Zvaigzni ABC nodot autoram to, lai viņš grāmatās ieliek vairāk rakstiskumu ar domu, jo šo tēlu var pataisīt arī par kaut ko literāru.

ZIVS KOKĀ

Es izlasīju Lindas Malelijas Hantas grāmatu ‘’Zivs kokā’’. Grāmatā bija stāstīts par meitenes Elijas dzīvi, kura nebija tāda pati kā visiem, jo meitene cieta no disleksijas. Viņa bija savādāka kā visi citi. Viņa uzņēma skolā uzdotās lietas kā ļoti lielu apgrūtinājumu, tāpēc labprātāk zīmēja, neizdarot lietas līdz galam, par ko skolotāji dusmojās. Viņa nemācēja lasīt un no domrakstu uzrakstītā nebija nekāda sakarīguma. Taču vienu dienu jaunais skolotājs apsolīja viņai palīdzēt un atšķirībā no citiem skolotājiem nesūtīt to pie direktores, kad izcēlās kāda problēma, bet risināja to klasē paša spēkiem. Laika gaitā atklājās, ka meitene prot daudz ko tikai vajag viņai palīdzēt. Man grāmatā patika tas, ka autore aprakstīja bērnu, kas atšķiras no citiem ar domāšanu un dzīves uztveri. Manuprāt, tur jau grāmatas doma ir arī apslēpta, ka pat, ja tu skolā nemācies uz desmit, bet gan ļoti nesekmīgi un tev liekas, ka tu esi negudrs un neko nemāki, tomēr tev ir lieta, kas tev padodas, vajag to tikai saprast. Grāmatas vāks un nosaukums bija tieši tas, kāpēc es šo grāmatu izņēmu no plaukta, jo no sākuma nesapratu, kas ir domāts ar “zivi kokā”, tāpēc nolēmu to izlasīt. Man patika, ka nelielā zivs uz vāka nebija smalki uzzīmēta, bet gan vienkārša vāka krāsā ar baltu aci, kas grāmatai piešķīra neitrālus toņus. Man grāmata ļoti patika un es tai skalā no 1 līdz 10 dodu 10 punktus. Iesaku izlasīt tiem, kas vēl nav sapratuši un meklē to, kas viņiem dzīvē padodas.

Karlsons un brālītis kas dzīvo uz jumta 1

Es izlasīju Astrīdas Lindgrēnas grāmatu ‘’Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta 1’’. Šajā grāmatā bija stāstīts par Karlsonu, kas atlidoja pie brālīša dienā, kad viņam bija garlaicīgi. Viņi izdarīja daudz palaidnības, piemēram, uzspridzināja tvaika mašīnu. Grāmatā brālītim bija arī dzimšanas diena, kurā viņš gribēja saņemt sunīti ko bija lūdzies visu laiku. Grāmatā man personīgi nebija lietu, kas nepatiktu, jo sižets bija orģināls un varēja arī nedaudz pasmieties. Grāmatas galvenā doma, manuprāt, bija pastāstīt par to, ka katram vajag savu draugu, jo grāmatā brālītim nebija daudz draugu, atskaitot Kristeru un Gunillu, tāpēc brālītis gribēja suni, kas ar viņu visu laiku ir kopā. Protams, pirms suņa uzradās Karlsons, kas brālītim padarīja laiku interesantāku. Grāmatas vāks un ilustrācijas bija krāsains. Man grāmata patika un es tai skalā no 1 līdz 10 dodu 10 punktus. Es šo grāmatu iesaku izlasīt  7+ vecumam un vienkārši tiem, kas grib nedaudz pasmieties. 

IZGLĀPT VASARAS BRĪVLAIKU

Es izlasīju Dainas Ozoliņas grāmatu ‘’Izglābt vasaras brīvlaiku’’. Grāmatā bija aprakstīta skolas dzīve, kurā tika iejaukts notikums par vasaras glābšanu. Lai glābtu vasaras brīvlaiku no tā samazināšanas Luīze, Kārlis un Gustavs nosūtīja vēstuli prezidentam par to, ka skolotāja ir jukusi. Vēlāk viņi saprata, ka pie visa vainojams izglītības ministrs un izdomāja veidus kā  viņu pierunāt atstāt vasaras brīvlaiku kāds tas ir. Šajā grāmatā man patika, ka bija aprakstīta lieta par vasaras brīvlaika samazināšanu uz diviem mēnešiem, jo bija interesanti paklausīties, kā autors to aprakstīs. Šī, manuprāt, ir viena no lietām, ko bērni negrib viss vairāk, kad kāds samazina brīvlaiku. Man mazliet dīvaini likās Luīzes vecāki, jo viņi  saskaitās, kad bērni aizsūtīja vēstuli prezidentam, lai gan varēja neuztraukties, jo šo vēstuli prezidents vainu nemaz nesaņemtu vai arī to neuzņemtu nopietni. Grāmatā nebija daudz ilustrāciju tikai kādas trīs bildes, bet tās bija uzzīmētas ļoti labi. Grāmatā bija ilustrēts telefons ar WhatsApp izziņām, kurā bija parādītas sarakstes starp bērniem. Manuprāt, tas bija labi izdomāts, lai grāmata atšķirtos no citām. Man grāmata patika un es tai skalā no 1 līdz 10 dodu 9 punktus. Iesaku šo grāmatu izlasīt tiem, kam ļoti patīk vasara un uzskata, ka to atņemt nedrīkst ne vienam.

VILJAMS VENTONS UN ORBULĀTORAĢENTS

Es izlasīju Bobija Pīrsa grāmatu ‘’Viljams Ventons un orbulātoraģents’’. Grāmatā bija stāstīts par Viljamu Ventonu, kas ir pasaulē labākais kodu uzlauzējs. Viljamam bija jāatrisina orbulātora mīkla pretējā gadījumā viņš mirtu. Izrādījās, ka institūtā viss bija mainījies kopš pēdējo reizi tur bija Viljams. Institūta galvenais cilvēks Fricis Gofmans arī bija kļuvis ļoti aizdomīgs. Viņš bija izstādījis Kornēlijas robota roku, lai gan tai vajadzēja stāvēt slēgtā telpā, kur neviens netiek klāt. Šī grāmata man likās pārāk mūsdienīga, jo grāmatā tika pieminēti tādi vārdi kā hologram, maska un kriportāls utt. Šīs lietas dažos brīžos tekstu padarīja neinteresantu, jo notikumā, kad Viljams centās ielauzties institūtā, kur visur bija kameras viņš vienkārši paņēma hologram masku un ielavījās institūtā. Grāmatā man patika, ka bija sava veida spriedze, kad viņi institūtā uztaisīja dumpi, lai atgūtu vectēva zibatmiņu. Tajā brīdī visi notikumi ātri gāja uz priekšu. Grāmatas vāks ir ar neitrālām krāsām tāpēc tas nelec acīs. Es domāju ka vāks var piesaistīt lasītāju it īpaši noslēpumainais vīrietis uz vāka ar spīdošajām acīm. Man grāmata vidēji patika, jo notikumi bija viegli atrisināmi ar modernām tehnoloģijām. Es iesaku šo grāmatu izlasīt tiem kam patīk, ka grāmatā ir problēma un tā tiek risināta bez liekas vilcināšanās.

Bellija stāsts suņa dzīves jēga

Es izlasīju Viljama Brūsa Kamerona grāmatu “Bellija stāsts”. Es šo grāmatu biju izlasījis jau pagājušā gada lasīšanas stafetē un vēlreiz atcerējos, kas tur bija aprakstīts.  Grāmatā ir stāstīts par labradoru Beiliju, kurš vienu dienu tika pie saimnieka Ētana. Grāmata bija rakstīta no suņa skata punkta, tāpēc bija interesanti palasīt kā suns sapratīs vairākas lietas, jo cilvēks visu saprot ātri, bet suns saprot ilgāk vai arī vispār nesaprot. No šīs grāmatas var arī daudz ko mācīties, piemēram, ka par suni rūpēties ir ļoti liela atbildība. Grāmata arī parāda, ka vajag labi izvēlēties draugus, jo Ētana draugs Tods aiz saniknošanās aizdedzināja Ētana māju un, manuprāt, tas nav draudzīgi. Man personīgi likās dīvaini, ka Ētans savu suni, kad viņš neklausīja vai izdarīja nedarbus sauca par dulbursuni, jo rūpēties par suni nenozīmē viņu nicināt. Grāmatas vāks varētu piesaistīt ļoti daudz dzīvnieku mīļotājus, jo kuram gan negribas izlasīt grāmatu un iedomāties, ka suns uz vāka darbojas grāmatā. Es šo grāmatu ieteiktu izlasīt tiem, kas ļoti grib suni, bet nesaprot kāda atbildība tā ir. Skalā no 1 līdz 10 es dodu 10 punktus.

DZĪVNIEKU FERMA

Es izlasīju Džordža Orvela grāmatu ‘’Dzīvnieku ferma.” Iespējams ieraugot šo grāmatu varētu šķist, ka tā ir domāta 7+ vecumam taču tā nemaz nav. Grāmatā ir attēlotas vairākas vecās ideoloģijas, kuras aprakstītas ļoti apslēpti, jo tajos laikos neko tādu rakstīt nevarēja. Arī anotācijā bija rakstīts, ka šo grāmatu bija aizliekts lasīt, tāpēc to nodeva no rokas rokā. Pats autors atzinis, ka viņa katra grāmata ir faktiski vērsta pret jebkuru totalitāro režīmu. Grāmatā tiek aprakstīts kā zvēri saceļas pret cilvēku, jo uzskata, ka no cilvēka nav labuma un viņš pārtiek no dzīvniekiem, bet tiem pretī neko nedod. Šīs sacelšanās autors bija cūka majors, kas pirms savas nāves izteica šo ideju par sacelšanos. Pēc majora nāves par galvenajiem tika ieceltas divas cūkas Sniedziņš un Napoleons. Grāmatā šī ideja par sacelšanos no sākuma nostrādāja, bet vēlāk likumi noveda pie nogalināšanas. Grāmata man ļoti patika, jo autors interesantā veidā atspoguļojis tā laika šausmīgos likumus, kas aizliedza vārda brīvību. Skalā no 1 līdz 10 dodu 10 punktus. Apakšā grāmatu tops.

BAGĀTĪBU SALA

Es izlasīju Roberta Luisa Stīvensona grāmatu “Bagātību sala”. Šī grāmata mani ļoti ieinteresēja, jo bija aizraujoši notikumi. Grāmatas teksts nebija smagnējs, bet gan viegli lasāms. Grāmatā bija aprakstīts par puiku vārdā Džims, kura tēvam piederēja lauku nostūra viesnīca “Admirālis Benbovs”. Šajā viesnīcā vienu dienu uzradās  vecs un ļoti rupjš jūrnieks Bils. Viņš savā viesnīcas istabā turēja milzīgu lādi un nevienu nelaida tai klāt. Taču vienu dienu viņš nomira ievainojuma dēļ. Tad Džims ar māti gribēja paņemt naudu no viņa lādes, ko Bils nebija samaksājis viņiem par dzīvošanu viesnīcā, taču lādē atrada kapteiņa Flinta karti, kas ved uz bagātību salu. Pēc laika tika izveidota komanda, kas ar kuģi “Hispaniola” devās meklēt kapteiņa Flinta apslēptās bagātības. Ar to grāmata protams nebeidzās, jo izrādījās, ka gandrīz visa kuģa komanda ar kuru zēns brauca meklēt bagātības bija dumpinieki un kā izrādījās arī pirāta Flinta vecā komanda. Man grāmata ļoti patika un es tai skalā no 1 līdz 10 dodu 10 punktus.

 

MAZAIS PRINCIS

Es izlasīju grāmatu “ Mazais princis ”. Šī grāmata ir ar ļoti dziļu domu ko autors aprakstījis ļoti interesanti. Grāmatā viens pilots ar lidmašīnu avarēja Sahāras tuksnesī un pēc avārijas centās salabot lidmašīnu, bet tad uzradās Mazais princis. Mazais princis grāmatā satikās ar lapsu kas izsacīja ļoti dziļas domas. Vēl viņš satika bizmesmeni , karali un cilvēku kas grib, lai viņu visu laiku apbrīno. Man grāmata patika un skalā no 1 līdz 10 es dodu 9 punktus. Nākošreiz grāmata konkurēs ar citu grāmatu.

Iesaki draugiem

• Facebook
• Twitter